Post Thumbnail

Vide un sabiedrība.

 

Sabiedrība sastāv no indivīdiem, ģimenēm un grupām.

Aprūpējot pacientus gan veselus, gan slimus ir svarīgi panākt katra indivīda ticību veselībai. Ticība veselībai sevī ietver:

 personas idejas;

 pārliecību;

 personīgo attieksmi.

 

Aprūpes pamatjēdzieni.

  1. Cilvēks
  2. Veselība
  3. Vide
  4. Aprūpe
  5. Pašaprūpe

Visi aprūpes pamatjēdzieni ir savstarpēji saistīti:

 

 

Cilvēks – pats par sevi ir unikāla būtne un vērtība. Cilvēks ir būtne, kurš – aktīvi meklē, mērķtiecīgi izvēlas un individuāli apstrādā visu sev pieejamo informāciju.

Cilvēks funkcionē ciešā savas iekšējās vides (fiziskā, psihiskā un garīgā) un apkārtējās vides mijiedarbībā.

Ik vienam cilvēkam ir raksturīgas vairākas dimensijas:

            Fizioloģiskā dimensija – ietver sevī ķermeņa orgānu sistēmas un to funkcijas.

            Psihiskā dimensija – ietver sevī jūtas un intelektu.

            Garīgā dimensija – ietver sevī saprātu, spēju domāt un gribasspēku, vērtību sistēmu un dzīves uztveri, kuras tad arī nosaka cilvēka uzvedības normas.

            Sociālā dimensija – ietver sevī spēju iekļauties vidē un socializēties dažādās lomās ģimenē, draugu lokā, kaimiņu attiecībās, darbā, un kā indivīdiem sabiedrībā.

 

 

 

 

 

 

Veselība – ar veselību ir saprotams cilvēka stāvoklis, kurā viņš ir ne tikai brīvs no slimības un vājuma, bet kurā tas bauda arī pilnīgu fizisko, psihisko un sociālo labklājību...

Veselību un slimību var apskatīt kā viena punkta divus turpinājumus un starp tiem nav iespējams novilkt stingru robežlīniju. Dzīves laikā cilvēks var virzīties no viena punkta otrā – vienu dienu viņš vart justies labāk, bet citu dienu pavisam pretēji – sliktāk.

 

Ir iekšējie un ārējie faktori, no kuriem ir atkarīga katra indivīda ticība veselībai.

Iekšējie faktori – indivīda attīstības līmenis, intelektuālais līmenis, uztvere, emocionālis un garīgais stāvoklis.

Ārējie faktori – ģimene, sociālekonomiszkais stāvoklis un kultūras paradumi.

Pacientu izglītošana ir cieši saistīta ar veselības veicināšanu, saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī ar slimības seku pielāgošanu katra indivīda dzīves veidam un dzīves stilam.

 

 

Vide – Ar jēdzienu „vide” mēs saprotam daudz vairāk, nekā tikai to, ko redzam sev apkārt. Cilvēkam ir iekšējā un ārējā vide. Cilvēks funkcionē ciešā savas iekšējās un ārējās vides mijiedarbībā.

Iekšējā vide ( Endogēnie faktori )

  • Bioķīmiskās organisma funkcijas;
  • Psiholoģiskās funkcijas;
  • Garīgās aktivitātes;
  • Dzimums;
  • Vecums;
  • Konstitūcijas tips;
  • Nelabvēlīga pārmantotība;
  • Dažādu organisma sistēmu funkciju traucējumi.

 

Ārējā vide ( Eksogēnie faktori ) – ir vieta un apstākļi, kurā cilvēks darbojas.

  • Fizikālie faktori – darba un klimatiskie apstākļi;
  • Mehāniskie – dažādas traumas;
  • Ķīmiskie – (dūmi, medikamenti, piesārņota vide u.tt.);
  • Bioloģiekie – (vīrusi, mikroorganismi, kukaiņu kodieni u.tt.);
  • Psihosociālie apstākļi – ģimene, draugi, sabiedrība.

 

APRŪPE

Aprūpe – ir vecākā no mākslām un jaunākā no zinātnēm.

Kas ir zinātne un kas ir māksla?

Aprūpe kā zinātne – attīstījusies pakāpeniski un tās mērķis ir radīt pozitīvas izmaiņas citu cilvēku dzīvē, kuri tajā brīdī tiek aprūpēti.

Aprūpe kā māksla – ietver radošu pieeju savam darbam, izmaiņas, iztēli, spēju sevi ziedot citu labā un arī mīlestību pret savu darbu. Tāpat tā prasa milzīgu iejūtību un ietver sevī ilgstošu, intensīvu saskarsmi ar cilvēkiem, kuri ir veseli, kuri tiek ārstēti, kuri cieš un vai pat mirst.

Aprūpe ir tas, kas notiek mijiedarbojoties māsai, pacientam, veselībai un videi. Šo procesu var attēlot šādi:

Aprūpe ir prasme un darbība un tai ir raksturīgad 3 sastāvdaļas:

 Profesionālā prasme – ietver zinātniski pamatotas teorētiskās zināšanas, intelektuālās, psihosociālās un psihomotorās iemaņas. Šīs prasmes parāda spēju pārvaldīt situāciju un veikt profesionālos pienākumus.

 Personīgā iesaistīšanās – ietver sevī to, kā mēs spējam just līdzi un raizēties par cilvēkiem, parāda mūsu jūtas darbībā.

 Atbildība – ietver sevī spēju uzņemties atbildību par savu rīcību, darbību un vai bezdarbību.

 

 

Zināšanas       Gribasspēks        Spēks

Uzskata, ka kvalitatīvai aprūpei ir nepieciešama:

  • Komforts;
  • Atbalsts;
  • Līdzjūtība;
  • Empātija;
  • Tieši palīdzēšanas pasākumi;
  • Samierināšanās;
  • Specifiska stresa atvieglināšana;
  • Pieskaršanās;
  • Apmācība;
  • Palīdzība nelaimē;
  • Uzraudzība;
  • Aizsardzība;
  • Veselības atgūšana;
  • Stimulēšana;
  • Veselības saglabāšana;
  • Norādījumu dosana veselības saglabāšanas jautājumos;
  • Veselības konsultēšana.

 

Padomājiet par to!

  1. Orema (1985) definē pašaprūpi

Pašaprūpe – ir praktisku darbību kopums, ko indivīds uzsāk un veic paši savā labā, pēc pašu iniciatīvas, uzturot un saglabājot dzīvību, veselību un labu pašsajūtu...

Ar pašapūpi indivīds nodrošina savas pamatvajadzības un to var veikt ja indivīda iekšējie un ārējie resursi ir līdzsvarā ar tām prasībām, kuras viņš sev izvirza dzīves laikā – gan kad viņš ir vesels, gan tad,  kad viņš ir slims.

Indivīda resursi:

Iekšējie resursi – spēks, gribasspēks, zināšanas.

Ārējie resursi – fiziskie, sociālie, garīgie un psihiskie faktori.

Prasības – tas ir spiediens, ko uz indivīdu izdara iekšējā un ārējā vide.

Tātad, tajā brīdī, kad izzūd līdzsvars starp prasībām un indivīda resursiem, iestājas pašaprūpes nespēja.

Pašaprūpes nespēja nozīmē to, ka indivīds nav spējīgs pats un pēc paša iniciatīvas veikt darbības, kuras nepieciešamas dzīvības, veselības un labsajūtas uzturēšanai. Šajā situācijā nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība.

 

 

Cilvēks un viņa pamatvajadzības.

 

Tātad cilvēks ir individualitāte – atšķiras no pārējiem ar savu vienreizību. Mēs viens no otra atšķiramis ar savu raksturu, temperimentu un citām īpašībām. Taču cilvēku vislabāk raksturo viņa personīgās vajadzības. Cilvēku visvairāk raksturo tas, kādas vajadzības viņš cenšas apmierināt un pēc kā dzīvē tiecas, ko cenšas sasniegt.

Vajadzības nodrošina cilvēka virzību un attīstību.

Tiklīdz viena nepieciešamība ir apmierināta, parasti rodas nākošā pēc kā tiekties!

 

 

 

Amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs (1908 – 1970) ir aprakstījis savu priekšstatu par vajadzību struktūru. Pavisam kopumā visas vajadzības ir sakārtotas 5 līmeņos.

Pirmais līmenis – fizioloģiskās vajadzības

            Šo līmeni dēvē arī par pamatlīmeni, tieši fizioloģiskās vajadzības ir visam pamats. Tās ir jāapmierinas, lai cilvēks varētu dzīvot un eksistēt. Pie šī līmeņa pieder – vajadzība pēc uztura, vajadzība pēc miega, vajadzība pēc dzīves vietas. Šeit pieskaita arī dzimumvajadzību apmierināšana, bet tikai fizioloģisks sekss.

            Mūsdienās fizioloģisko pamatvajadzību apmierināšanai tiek pieskaitīts arī zināms komforts – ja ēdam, tad vēlamies kvalitatīvu, garšīgu un veselīgu uzturu, mūsu mājokļiem jābūt ērtiem un moderniem...

 

Otrais līmenis – vajadzība pēc drošības

            To saprot gan fiziskā gan psiholoģiskā nozīmē.

            Pirmkārt – tā ir instingtīva izvairīšanās no fiziskām ciešanām, draudiem, briesmām, kas saistīti ar nāves bailēm.

            Otrkārt – psiholoģiskā nozīmē tā ir izvairīšanās no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, aizrādījumiem, pārmetumiem.

            Tāpat drošība nozīmē arī stabilitāte un informētība – piemēram pierastā situācijā cilvēks ir pārliecināts par sevi, viegli orientējas un pat var paredzēt, kas tālāk notiks, līdz ar to viņš it kā jau ir gatavs gaidāmajam notikumam.

             Jebkuras straujas pārmaiņas un jaunas situācijas saistās ar nedrošību un ir psiholoģiski smagi panesamas – rodas apjukums, trauksmes sajūta, stress, pesimisms un pat depresija.

             Otrs nosacījums ir informētība. Svarīgi uzzināt informāciju par sev svarīgiem jautājumiem. Jebkura neskaidrība un nenoteiktība rada nedrošumu un trauksmi. (Labāk zināt sliktas ziņas, nekā nezināt vispār neko!)

 

 

Trešais līmenis – vajadzība pēc piederības un mīlestības

            Cilvēks, lai arī cik liels individuālists būtu, nespēj iztikt bez citiem cilvēkiem. Ir nepieciešami tā saucamie „savējie”, kas cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir, kuri viņu saprot un atbalsta. Tā var būt ģimene, draugi, darba un vai mācību kolēģi. Visiem cilvēkiem ir vajadzība pēc mīlestības, mums ik vienam ir nepieciešams, lai mūs iemīlētu un mīlētu. Un tāpat ik viens cenšas iemīlēt kādu citu cilvēku.

 

Ceturtais līmenis – vajadzība pēc pašcieņas

            Tā var izpausties, kā tieksme iemantot citu cilvēku atzinību. Mums ik vienam ir svarīgs apkārtējo (ģimenes, draugu, kolēģu) vērtējums un atsauksmes. Ir jauki, ja mūs kāds paslavē! Līdz ar to cilvēks cenšas gūt panākumus, atzinību, uzslavas. Tas stiprina cilvēka pašcieņu.

            No otras puses, tā var būt arī pašapliecināšanās. Lai veidotos cieņa pret sevi, cilvēks it kā cenšas pats sev pierādīt – ES TO VARU!

            Cilvēks izvirza sev mērķus un uzdevumus, tad tiecas tos īstenot pārvarot dažādas grūtības, līdz nonāk pie atzinums – Ja es to varu, tad arī citi mani augstāk vērtēs!

 

Piektais līmenis – vajadzība pēc pašīstenošanās

            Pašīstenošanās gadījumā cilvēks izmanto savas spējas, zināšanas, talantu... Cilvēks tiecas pēc panākumiem un sasniegumiem,  taču viņam vairs nav svarīgs citu vērtējums. Tā ir būtiska atšķirība no pašcieņas, kad galvenais ir citu atzinība (ceturtais līmenis). Viņam ir vienaldzīgas citu domas – bet svarīgi tikai tas, ko viņš pats domā par sevi.

  1. Maslovs uzskata, ka visus iepriekš aplūkotos līmeņus ir iespējams apmierināt pilnībā, bet pašīstenošanās līmenis praktiski nekad nav piepildāms. Cilvēks vienmēr jūt, ka var izdarīt ko vairāk, nekā jau ir paveikts. Cilvēks spēj sevi realizēt, ja viņam ir intereses, saistošs darbs, kas atbilst viņa dzīves aicinājumas un var sniegt viņam patiesu gandarījumu un dzīves jēgas piepildījumu!

 

Tātad ne velti visas vajadzības ir izveidotas piramīdas veidā. Piramīda var veidoties augstāka un sasniegt virsotni tikai tad, ja ir stabili tās pamati. Ja cilvēks ir paēdis un jūtas drošs, tad viņš var sākt skatītie uz apkārtējiem un veidot attiecības. Ja apkārt ir jauki un saprotoši cilvēki, rodas vēlme, lai viņi izrādītu cieņu un sapratni. Ja cilvēku ciena, saprot un atzīst, viņš sāk domāt, ko vispār šai dzīvē vēlas sasniegt. Un tikai tad cilvēks var piepildīt savu dzīves aicinājumu.

 

 

 

Kas nosaka to, kuras vajadzības cilvēkam ir vissvarīgākās?

Pilnībā skaidras atbildes nav!

 Domājams, ka lielu lomu „spēlē” vecāku ietekme. Bērni pārņem to, kas vecākiem ir bijis svarīgs.

 Tik pat svarīgu lomu spēlē tas, ka ja bērnam ir kaut kas trūcis, tad pieaudzis cilvēks to cenšas piepildīt un vai atgūt.

 Liela loma ir arī sociāli – ekonomiskajiem apstākļiem. (Ja cilvēkam ir materiālas problēmas, viņš cenšas tās isināt un nespēj domāt par citām – augstākām vērtībām.)

 

 

Kā varētu noteikt, kas ir svarīgs pašam un citiem?

Noteiktu izstrādātu testu nav! Domājams, ka ik vienam mēraukla varētu būt laiks! Tam, kas mums patiešām ir svarīgs, mēs vienmēr atrodam laiku, bet kas ir mazāk svarīgs – laiks pietrūkst! (Piemēram, satiekot paziņu, mēs sakam, ka vajadzētu aprunāties, bet nav laika, savukārt, ja mums šī saruna būtu svarīga un aktuāla, tad laiks noteikti atrastos).

Pēc Maslova uzskatiem personība ir mainīga atkarībā no vajadzību struktūras. Vadošās vajadzības mainās atkarībā no apstākļiem, kādos cilvēks atrodas.

Tātad, tikai sasniedzot augstāko – pašīstenošanās līmeni – cilvēks pilnībā spēj sevi realizēt un piepildīt savas dzīves jēgu!

 

Neapmierinatās pamatvajadzības var radīt dažādas problēmas:

  • Psiholoģiskas – raizes, bažas par nākotni, bezcerība, izolācija, atkarība, saskarsmes grūtības ar radiem, draugiem, darba kolēģiem.
  • Fizioloģiskas – nespēja veikt pierastu darbu (sportists nevar piedalīties sacensībās, pacients spiests pamest mācības, paaugstināra nervozitāte, depresja….).
  • Sociālas – darba zaudēšana, materiālā stāvokļa strauja pasliktināšanās…..