Neauglība mūsdienās diezgan izplatīta problēma ekonomiski attīstītās valstīs. Kāpēc un kā ārstēt?
Par neauglīgu tiek uzskatīta sieviete reproduktīvā vecumā (15 – 49 gadi), kura dzīvo dzimumdzīvi, neizmantojot nekādu kontracepcijas metodi, nav laktācijas periodā un cenšas ieņemt bērnu pēdējo divu gadu laikā bez panākumiem.
Parasti auglīgiem pāriem izdodas ieņemt bērnu divpadsmit mēnešu laikā, dzīvojot aktīvu dzimumdzīvi un nelietojot nekādas kontracepcijas metodes, taču speciālisti par normu uzskata arī 24 mēnešu periodu, kurā sievietei iestājas grūtniecība.
PVO veiktajā pētījumā ir uzrādīti galvenie neauglības iemesli:
1) uroģenitālā trakta infekcijas;
2) iedzimti reproduktīvās sistēmas funkcionāli traucējumi un hormonāli traucējumi;
3) iedzimtas reproduktīvās sistēmas anomālijas (mazāk kā 5% no populācijas);
4) sekundāra neauglība dēļ STS un to komplikācijām.
Pastāv atšķirības izplatītākajos neauglības cēloņos atkarībā no pasaules reģiona. Jaunattīstības un mazattīstītajās valstīs, kur demogrāfiskā situācija raksturojas ar agru dzimumbrieduma sasniegšanu un augstu dzimstību, izplatīta ir sekundāra neauglība. Savukārt attīstītajās valstīs, kur ir izplatīta kontraceptīvo metožu lietošana un vēlīnas pirmās dzemdības, izplatītāka ir primāra neauglība.
Lai būtu iespējama efektīva ģimenes plānošana, ir svarīgi apzināties neauglības riska faktorus un censties tos mazināt vai novērst.
Turpmāk tiks aplūkoti biežāk sastopamie ārējie kaitīgie faktori, kas var būt par iemeslu neauglības attīstībai.
Alkohola lietošanas ietekme uz neauglību
Pasaulē ir veikti liels skaits pētījumu, lai noskaidrotu sakarību starp alkohola lietošanu un neauglību. Rezultāti ir dažādi un arī pretrunīgi.
Dāņu zinātnieku veiktā pētījumā, lai noskaidrotu alkohola lietošanas ietekmi uz bērna ieņemšanu, tika apsekoti 430 dāņu pāri vecumā no 20 līdz 35 gadiem, kuri centās ieņemt savu pirmo bērnu. Novērošana tika veikta sešu menustrālo ciklu garumā vai arī līdz klīniski konstatējamai grūtniecībai.
Pētījuma laikā, pāri tika lūgti reģistrēt alkohola lietošanas reizes vidēji dienā vai nedēļā, kāda veida alkohols ticis lietots (alus, vīns vai spirtotie dzērieni), vai tiek lietoti kofeīnu saturoši dzērieni, cik bieži ir bijuši seksuāli sakari, nelietojot kontracepcijas metodes.
Sešu menustrālo ciklu laikā, kad tika veikta novērošana, 64% (179) sieviešu, kuras nedēļā lietoja mazāk kā piecus alkoholiskos dzērienus, un 55% (75) sieviešu, kuras nedēļā patērēja vairāk kā piecus dzērienus, konstatēja grūtniecības iestāšanos. Taču daļai pāru bija dažāda rakstura veselības traucējumi, kas varēja traucēt grūtniecības iestāšanos.Tāpēc, atbilstoši normai, tika koriģēts menustrālā cikla garums, tika pārtraukta otra partnera smēķēšana, novērsti sievietes reproduktīvās sistēmas traucējumi, koriģēts sievietes ķermeņa masas indekss un partnera spermas koncentrācija. Rezultātā samazinājās atšķirība starp grūtniecību sasniegušo sieviešu skaitu sieviešu grupā, kuras lietoja līdz pieciem alkoholiskajiem dzērieniem nedēļā un sievietēm, kuras lietoja vairāk kā piecus alkoholiskos dzērienus nedēļā. Taču salīdzinot ar sievietēm, kuras nelietoja alkoholu, kopumā grūtniecību sasniegušo sieviešu skaits grupā, kurā sievietes lietoja alkoholiskos dzērienus, bija zemāks. Izsakot attiecību apaugļotās sievietes no grupas, kurā tika lietoti alkoholiskie dzērieni pret apaugļotajām sievietēm, kuras nelietoja alkoholu, starp sievietēm ar mazāku lietoto alkoholisko dzērienu skaitu, tā bija 0.61 (ar ticamības intervālu 95% 0.40 - 0.93), bet starp sievietēm ar lielāku lietoto alkoholisko dzērienu skaitu, tā bija 0,34 (ar ticamības intervālu 95% 0.22 - 0.52)(p =0,03).
Pētījuma rezultāti liecina, ka pastāv sakarība starp sievietes alkohola lietošanu un samazinātu auglību, pat ja lietotā alkohola daudzums nedēļā ir 1 – 5 dzērieni. Tādēļ ir svarīgi informēt sievietes, kuras cenšas sasniegt grūtniecību, ka pat nelielu alkohola apjomu lietošana, var aizkavēt grūtniecības iestāšanos.
Neuzrādījās sakarība starp vīrieša alkohola lietošanu un sievietes grūtniecības iestāšanās aizkavēšanos.
Atšķirīgi rezultāti ir itāļu zinātnieku veiktajā pētījumā, kurā tika meklēta sakarība starp alkohola lietošanu un grūtībām ieņemt bērnu . Tika intervētas 1769 sievietes (no 14 līdz 45 gadu vecas, vidēji 31 gadu vecas), kuras dzemdēja Luigi Mangiagalli dzemdību klīnikā, kura ir lielākā šāda klīnika Milānā. Tika ievākta informācija par galvenajiem sociāldemogrāfiskajiem rādītājiem un paradumiem (ieskaitot alkohola lietošanu), kā arī ginekoloģiskā anamnēze.
No 1769 intervētajām sievietēm, 135 (vecumā no 22 līdz 43 gadiem, vidējā vecumā 32 gadi) atzina, ka ir bijušas grūtības ar bērna ieņemšanu. Šīs sievietes tika salīdzinātas ar 1634 sievietēm, kurām nebija problēmu ar grūtniecības sasniegšanu. Rezultātā netika atrasta sakarība starp alkohola lietošanu un grūtniecības iestāšnos. Salīdzinot sievietes, kuras nelieto alkoholu un ņemot vērā vecumu, izglītību, smēķēšanas paradumus un ginekoloģisko anamnēzi, ar sievietēm, kuras lietoja mazāk kā 2 alkoholiskos dzērienus dienā, kamēr centās sasniegt grūtniecību, attiecība bija 0,9 (ar ticamības intervālu 95% 0,6 – 1,3) un 1,0 (ar ticamības intervālu 95% 0,6 – 1,7) sievietēm, kuras lietoja vairāk kā divus alkoholiskos dzērienus dienā, kamēr centās sasniegt grūtniecību.
Iegūtie pretrunīgie rezultāti prasa tālākus pētījumus, kā arī ir svarīgi analizēt citus faktorus, kam varētu būt saistība ar neauglības attīstību.
Smēķēšanas ietekme uz neauglību
Cigarešu dūmi satur zināmus toksīnus, kas var izraisīt tādus sievietes reproduktīvās sistēmas traucējumus, kā neauglība, agrāka menopauzes iestāšanās un menstruāla cikla traucējumi. Vairākos iepriekš veiktos pētījumos tika noskaidrots, ka smēķētājām ir atšķirīgs menstruālais cikls no nesmēķētājām. Bieža smēķēšana tiek saistīta ar īsāku vai mainīgu menstruālā cikla garumu, kas saistīts ar folikulārās fāzes saīsināšanos. Pastāv risks, ka var saīsināties arī luteārā fāze (īsāk par 11 dienām) vai nenotikt ovulācija.
ASV, Kalifornijā veiktajā pētījumā 2005. gadā tika iesaistītas 403 sievietes reproduktīvā vecumā. Vidēji 3 – 4 menstruālo ciklu garumā tika vākti urīna paraugi, kuros noteica estrogēnu, progersterona un to metabolītu līmeņu izmaiņas menstruāla cikla laikā un folikulus stimulējošā hormona (FSH) līmeni.
Estrogēnos hormonus sintezē olnīcas folikuls, tie sekmē dzemdes funkcionāla slāņa atjaunošanos pēc menstruācijas, nosaka dzimumtieksmi un kavē aterosklerozes rašanos. Progesteronu jeb grūtniecības hormonu producē dzeltenais ķermenis, kurš rodas olnīcā plīsušā folikula vietā. Progesteronam ir galvenokārt vietēja iedarbība, tas atslābina dzemdes gludo muskulatūru, pazemina tās jutību pret dažādiem kairinātājiem, veicina gļotādas sekrēciju un sagatavo dzemdi olšūnas implantācijai dzemdes gļotādā. Adenohipofīzes sekretētais FSH sekmē folikulu augšanu un olšūnas nobriešanu olnīcā.
Sievietes tika intervētas par ginekoloģisko anamnēzi, dzīvesveida faktoriem un dažādu vielu ekspozīcijām, ieskaitot smēķēšanu gan iepriekš, gan pašlaik. Sievietes arī rakstīja dienasgrāmatu, kurā tika atzīmēti dati par urīna paraugu nodošanu, menstruālo asiņošanu, seksuāliem sakariem un kontracepcijas lietošanu, kā arī par dienā izsmēķēto cigarešu skaitu. Iegūtie rezultāti tika analizēti ņemot vērā atbilstošo tabakas dūmu ekspozīciju.
Salīdzinot ar nesmēķētājām, sievietēm, kuras smēķēja vidēji vairāk kā 10 cigaretes dienā, kopumā bija paaugstināti estrogēna un progesterona līmeņi par 25 – 35%. Sievietēm, kuras smēķēja vairāk kā 20 cigaretes dienā bija pazemināts luteārās fāzes progesterona metabolītu līmenis urīnā. Vidējais FSH metabolītu līmenis urīnā sievietēm, kuras smēķēja vairāk kā 10 cigaretes dienā, bija palielināts par 30 – 35% pat pēc smēķēšanas pārtraukšanas.
Vēl nav līdz galam izprasti mehānismi, kā tieši tabakas dūmu komponenti izsauc šīs hormonālās izmaiņas, taču šis pētījums pierāda, ka tabakas smēķēšana izraisa ievērojamas izmaiņas organisma endokrīnajā sistēmā, jau olnīcu un adenohipofīzes darbības līmenī.
Pretēji rezultāti iepriekšminētajam ir Nijmegenas universitātes Medicīniskās informācijas departamenta (Department of Medical Informatics, University of Nijmegen ) zinātnieku Nīderlandē veiktais pētījums. Pētījumā tika aptaujātas 259 sievietes un viņu partneri, kuras centās sasniegt grūtniecību. Pāri tika novēroti divpadsmit mēnešus, no brīža, kad tie sāka piedalīties pētījumā. Pētījuma rezultāti liecina, ka mērenai smēķēšanai (vairāk kā 10 cigaretes dienā), gan no vīrieša, gan sievietes puses, nav ietekmes uz bērna ieņemšanu.
Dažādos pētījumos iegūtie pretrunīgie rezultāti prasa tālāku izpēti, jo, lai arī estrogēna, progesterona un FSH līmeņiem ir tendence smēķēšanas ietekmē paaugstināties, vēl joprojām nav pārliecinošu un vienprātīgu datu par šī fakta ietekmi uz grūtniecības sasniegšanu.
Fizisko aktivitāšu ietekme uz neauglību
Plaši izplatīts ir viedoklis par fizisko aktivitāšu pozitīvo ietekmi uz vispārējo veselības stāvokli. Taču pārmērīgi liela fiziskā slodze var radīt gluži pretēju efektu. Tādēļ, lai noskaidrotu fizisko aktivitāšu ietekmi uz sievietes reproduktīvo veselību un to iespējamo saistību ar neauglības attīstību, ASV tika veikts pētījums, kurā tika aptaujātas 346 sievietes vecumā no 20 līdz 39 gadiem, kurām bija diagnosticēta neauglība. Tika vākta informācija par viņu ginekoloģisko anamnēzi (iepriekšējās grūtniecības, diagnosticēta olnīcu disfunkcija, citas ar reproduktīvo sistēmu saistītas saslimšanas), fizisko aktivitāšu līmeni un seksuālajiem sakariem (to biežumu, partneru skaitu). Par tik augstu fizisko aktivitāšu līmeni, lai tas spētu negatīvi ietekmēt reproduktīvo sistēmu, tika pieņemtas nodarbes, kuru veikšanai bija nepieciešams patērēt vidēji 6 kcal/min. Pie šādām nodarbēm pieder dejošana, skriešana, riteņbraukšana, slēpošana, tenisa spēlēšana u.c.
Sievietēm, kurām bija jau iepriekš konstatēta olnīcu disfunkcija un kuras nodarbojās ar smagām fiziskām aktivitātēm vairāk kā 60 min dienā, bija palielināts risks neauglības attīstībai 6,2 reizes (ticamības intervāls 90% 1,0 – 38,9). Taču, kad tika izslēgtas tās sievietes, kurām bija iespējams cits neauglības iemesls, nekā olnīcu disfunkcija, relatīvais risks samazinājās līdz 4,7 reizēm (ticamības intervāls 90% 0,8 – 28,0).
Pētījuma rezultāti parādīja, ka pastāv ļoti niecīga sakarība starp neauglību, kas attīstījusies olnīcu disfunkcijas dēļ, un aktīvām fiziskām nodarbēm mazāk kā 60 min dienā vai vairāk. Turklāt sievietēm, kurām ir bijusi iepriekšēja grūtniecība, nebija paaugstināta riska neauglības attīstībai sakarā ar pastiprinātām fiziskām aktivitātēm neatkarīgi no to ilguma. Taču pastāv paaugstināts risks neauglības attīstībai sievietēm, kurām nav bijusi iepriekšēja grūtniecība un kuras ir regulāri nodarbojušās ar smagām fiziskām aktivitātēm vairāk kā 60 min dienā, un kuru neauglība nav skaidrojama nedz ar olvadu anomālijām, nedz olnīcu disfunkciju vai pārslimotām STS (neauglības cēlonis ir ideopātisks).
Menstruāla cikla traucējumi ir salīdzinoši izplatīti sieviešu skrējējām, baletdejotājām un citu fiziski smagu sporta veidu dalībniecēm. Šīm sievietēm tika konstatētas arī hormonālas izmaiņas, luteārās fāzes izmaiņas un anovulācija . Taču nav pietiekami daudz informācijas par sportisko aktivitāšu izraisīto menstruāla cikla traucējumu saistību ar neauglību. Ir arī pierādīts šo radušos izmaiņu atgriezeniskums.
Lai noteiktu, kurām sievietēm ir risks pastiprinātu sportisko aktivitāšu rezultātā iegūt menstruāla cikla traucējumus, svarīgi ir ņemt vērā pašreizējo vecumu, vecumu, kad bija pirmās mēnešreizes, un iepriekšējas grūtniecības. Kā liecina līdzšinējie pētījumi, tad sievietēm ar iepriekšēju grūtniecību nav paaugstināta riska pastiprinātu fizisko aktivitāšu dēļ iegūt olnīcu disfunkcijas izraisītu neauglību. Lai gan pastāv risks neauglības attīstībai sakarā ar dzemdes noslīdēšanu, kas var rasties regulāras fiziskas pārpūles rezultātā, ja tā saistīta ar smagu priekšmetu celšanu un pārvietošanu. Strīdīgs ir arī jautājums par ķermeņa masas un menstruālo traucējumu savstarpējo saistību, jo šis rādītājs ņemts vērā kā nozīmīgs faktors vairākos iepriekšminētajos pētījumos.
Ķermeņa masas ietekme uz neauglību
Pētot ķermeņa masas ietekmi uz neauglību, šī problēma var izpausties divējādi. Kā neauglības riska faktors var būt gan pārlieku liela, gan nesamērīgi maza ķermeņa masa. Šīm nelabvēlīgajām ķermeņa masas izmaiņām var būt dažādi cēloņi – gan iekšēji (piem., iedzimti hormonāli traucējumi – policistisko olnīcu sindroms - PCOS), gan ārēji (piem., bulīmija vai anoreksija, kā arī regulārs pārtikas trūkums, kas īpaši aktuāli ir mazattīstītajās Pasaules valstīs).
Pazemināta ķermeņa masa. Arī iepriekšminētajā ASV veiktā pētījumā par neauglību un fiziskajām aktivitātēm, liela nozīme tika piešķirta sievietes ķermeņa masai. Ja ķermeņa masas indekss (ĶMI) bija par 85% procentiem mazāks par ideālo, tas tika uzskatīts par nozīmīgu faktoru neauglības attīstībā sakarā ar olnīcu disfunkciju.
Paaugstināts risks neauglības attīstībai ir sievietēm, kuras slimo ar bulīmiju. Kā galvenais riska faktors šeit jāmin amenoreja . Sidnejas universitātes Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas (Department of Obstetrics and Gynaecology, University of Sydney ) zinātnieku veiktajā pētījumā 10 – 15 gadus tika novērotas 43 sievietes, kuras slimoja ar bulīmiju. 81% pētījuma dalībnieču bija amenoreja, turklāt tā turpinājās vairāk kā 12 mēnešus 63% pētījuma dalībnieču. Mēnešreizes bija regulāras sievietēm, kuru ĶMI bija 19 vai vairāk un kuras vairs nemēģināja zaudēt svaru ar pašizraisītas vemšanas palīdzību, caurejas līdzekļiem vai badošanos.
Citā pētījumā, ko veica ASV Minesotas Medicīnas universitātes Psihiatrijas nodaļas zinātnieki (Department of Psychiatry, University of Minnesota Medical School), bulīmijas slimniecēm tika novēroti periodiski menstruālie traucējumi. Ar strukturētas intervijas palīdzību retrospektīvi tika aptaujātas 173 sievietes, kuras bija slimojušas ar bulīmiju, par viņu ēšanas traucējumiem, menstruācijām un bijušām grūtniecībām. Intervijas laikā 38,2% aptaujāto bija regulāras menstruācijas, bet 4,6% bija amenoreja, taču pēdējo 10 – 15 gadu laikā amenoreja ir bijusi 16,8% (2,9% grūtniecības dēļ) intervēto sieviešu. 34,7% sieviešu vismaz vienu reizi ir bijušas stāvoklī, bet 1,7% atzina, ka nav spējīgas sasniegt grūtniecību.
No šiem rezultātiem var secināt, ka bulīmijas slimniecēm ir izplatīti menstruālā cikla traucējumi, taču situācija normalizējas līdz ar ēšanas traucējumu izzušanu. Līdz ar to ir iespējama arī grūtniecības iestāšanās. Taču vēl joprojām trūkst pierādījumu, ka bulīmija var būt neauglības cēlonis, bet to var pieskaitīt riska faktoriem.
Paaugstināta ķermeņa masa. Mūsdienās arvien pieaug aptaukošanās izplatība pasaulē. Tas lielā mērā skaidrojams ar mūsdienās populāro rietumniecisko dzīves stilu, kas saistās ar neregulārām un neveselīgām maltītēm, maz laika, kas veltīts fiziskajām aktivitātēm un steigu, kurā aizmirstam par veselīgu dzīvesveidu. Aptaukošanās atstāj negatīvu ietekmi uz sievietes reproduktīvo sistēmu un var veicināt policistisko olnīcu sindroma (PCOS) attīstību, kas mūsdienās jau skar apmēram 20 – 25% sieviešu un ir aptaukošanās rezultāts. PCOS ir galvenais anovulācijas cēlonis 90 – 95% sieviešu Pasaulē, kuras griežas pēc palīdzības neauglības ārstēšanā. Minētais sindroms raksturojas ar neregulārām vai iztrūkstošām menstruācijām kā arī paaugstinātu vīrišķo dzimumhormonu produkciju (hiperandrogēnisms) un aptaukošanos vēdera lejasdaļā un ap gurniem (tā sauktā „bumbierveida” aptaukošanās) . Atsevišķi pētījumi ir pierādījuši, ka svara zaudēšana uzlabo menstruālo ciklu, ovulāciju un izredzes sasniegt grūtniecību. Pat mērena svara zaudēšana (līdz 5% no kopējās ķermeņa masas) var ievērojami samazināt kopējo lieko tauku daudzumu un atjaunot ovulāciju.
Galvenais veids, kā cīnīties ar aptaukošanos, ir dzīvesveida maiņa, jo, ja vien sievietei nav kādi nopietni iedzimti vielmaiņas traucējumi, tā ir iespēja ar veselīgu dzīvesveidu un uzturu panākt vēlamo ķermeņa masu. Līdz ar to samazinās arī iespēja, ka palielinātā ķermeņa masa izraisīs reproduktīvās sistēmas traucējumus.
Kontraceptīvo līdzekļu ietekme uz neauglību
Attiecībā uz kontraceptīvo līdzekļu ietekmi uz neauglības attīstību, pastāv galvenokārt divi pretēji viedokļi. Veiktajos pētījumos tiek atzīmēti gan kontraceptīvo līdzekļu plusi, gan mīnusi.
Lai gan vispārēja dzimstības samazināšanās Pasaules attīstītajās valstīs ir fakts, zinātnieki to nesaista ar kopš 1970. gada pieaugušo orālo hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanu. Neapstrīdami, līdz ar drošāku kontracepcijas metožu parādīšanos ir krasi samazinājies nevēlamo grūtniecību skaits, līdz ar to arī abortu skaits, kā arī ir mainījušies cilvēku priekšstati par ģimenes plānošanu, kas viss rezultātā ir novedis pie krasas dzimstības samazināšanās.
Atsevišķos pētījumos ir atklājies, ka pēc orālo hormonālo kontracepcijas līdzekļu lietošanas pārtraukšanas, var parādīties neliela menstruāciju aizkavēšanās kā arī aizkavēta grūtniecības iestāšanās. Taču amenoreja, kas turpinās ilgāk par sešiem mēnešiem, nebija sastopama biežāk kā 1% no aptaujāto sieviešu skaita. Tiek arī uzskatīts, ka šo simptomu parādīšanās nav atkarīga no kontraceptīvo līdzekļu lietošanas ilguma un apmēram viena gada laikā menstruālais cikls normalizējas, neatstājot ietekmi uz grūtniecības iestāšanos.
Taču pastāv sakarība starp intrauterīno kontraceptīvo līdzekļu (Intra Uterine Devices – IUDs) lietošanu un olvadu sašaurināšanos un nosprostošanos, kas noved pie neauglības. Pētījumā, kurā tika meklēta saistība starp olvadu patoloģijām un iepriekš lietotām kontracepcijas metodēm, atklājās nozīmīgi augsts intrauterīno kontraceptīvo līdzekļu lietotāju skaits, kurām tika diagnosticēta olvadu nosprostošanās. Izteikti lielāks šo gadījumu skaits ir to sieviešu vidū, kuras ne reizi nav bijušas stāvoklī. Minētais fakts ir nozīmīgs, konsultējot jaunas sievietes par piemērotākā kontracepcijas veida izvēli.
Aprakstītajos pētījumos nav norādīta nekāda negatīva prezervatīvu kā arī citu barjermetožu lietošanas ietekme. Šī iemesla dēļ, tā varētu būt piemērotākā kontracepcijas metode jaunām sievietēm, jo tādējādi tiek samazināts gan nevēlamas grūtniecības risks, gan iespēja iegūt uroģenitālā trakta iekaisumu un citas komplikācijas, gadījumos, kad tiek veikts aborts. Samazinās arī risks saslimt ar seksuāli transmisīvajām slimībām.
Seksuāli transmisīvo slimību ietekme uz neauglības attīstību
Jebkura seksuāli transmisīvā slimība var novest pie reproduktīvās sistēmas komplikācijām un neauglības attīstības. Pēdējos gados vērojama tendence, ka samazinās gonokoku ierosinātas infekcijas, kamēr Chlamydia trachomatis infekciju incidence paliek nemainīgi augstā līmenī un pat pieaug. Uroģenitālā trakta infekcija ar Cl.trachomatis ir galvenais riska faktors olvadu bojājumu izraisītai neauglībai. Izplatītākā komplikācija pēc hlamīdiju infekcijas ir mazā iegurņa iekaisums, kas bieži vien var noritēt asimptomātiski. Balstoties uz esošajiem pierādījumiem, tas attīstās apmēram 20% sieviešu ar hlamīdiju izraisītu uroģenitālā trakta iekaisumu, 4% attīstās hroniskas mazā iegurņa sāpes, 3% - neauglība un 2% - dažādas grūtniecības komplikācijas tai skaitā ārpusdzemdes grūtniecība. Kā komplikācijas var būt arī uretrīts un cervicīts .
Taču ne vienmēr pēc mazā iegurņa iekaisuma attīstās neauglība. Pētījumā, kurā tika iesaistītas 213 sievietes ar klīniski diagnosticētu mazā iegurņa iekaisumu, telefoniski tika intervētas 58 sievietes 2 – 9 gadus pēc mazā iegurņa iekaisuma. Atklājās, ka neauglība lielā skaitā gadījumu attīstījusies kombinējoties iepriekšējam, dažādu faktoru izraisītam, olvadu bojājumam un iegūtajam mazā iegurņa iekaisumam. Neauglības attīstībā nozīme bijusi arī kontraceptīvo līdzekļu lietošanai, iepriekšējām grūtniecībām un citām uroģenitālā trakta infekcijām. 40% aptaujāto sieviešu, kurām bija attīstījusies neauglība pēc mazā iegurņa iekaisuma, netika lietojušas kontracepcijas līdzekļus pēc pārslimotā mazā iegurņa iekaisuma. Tas liek domāt, ka kontraceptīvo līdzekļu lietošana mazina risku neauglības attīstībai pēc pārciesta mazā iegurņa iekaisuma.
