Bet ko darīt, ja visa tava dzīve pagājusi bez tā, ka kāds par tevi būtu patiesi parūpējies? Pat tad, kad biji bērns? Kā dot saviem bērniem, ja tavs sirds trauks ir tukšs un pats alkst piepildījuma? Kā būt, ja gribas apstādināt laiku un vēl kādu brīdi būt mazai meitenei, kuras mazais ķermenis saka apkārtējiem “paņem mani klēpī”, bet tas vienalga pieaug pēc savas iekšējās programmas, neskatoties uz to, kā psihika tiek galā ar pieaugšanu?
Meitene kļūst par sievieti, kad viņa sasniedz auglības vecumu, un, lai hipotētiski varētu iestāties grūtniecība, taukiem – kā svarīgai hormonālās sistēmas daļai – ir jāuzkrājas uz gurniem un vēdera. Tieši tajās vietās, ar kurām mūsdienu sabiedrība tik aktīvi aicina cīnīties – ne tikai ar diētām, bet arī ar ķirurģiju. Nogriez savus taukus un kļūsti mazāka – esi pusaudzis citu acīs.
Vesela industrija, piemēram, fitnesa bikini, rīko konkursus, kuros dalībniecēm tiek noteikts jebkādiem līdzekļiem samazināt ķermeņa tauku procentu – pat līdz dzīvībai bīstamiem līmeņiem. Un pat letāli gadījumi nespēj apturēt tās, kas alkst sasniegt fitnesa Olimpu.
Un lai arī visi zina, ka fitnesa bikini forma (sacensību forma) ir īslaicīga, un aizkulisēs bieži uzplaukst ēšanas traucējumi, sabiedrībā joprojām dzīvo ideja, ka tā var izskatīties vienmēr – vienkārši vairāk jāpacenšas. Viņas – sievietes, kas uzvarējušas taukus – ir sapnis un ideāls.
Parastam cilvēkam tauki ir pieļaujami tikai tad, ja tie nav redzami – bez celulīta (kas patiesībā nav problēma, bet individuāls zemādas tauku izvietojuma veids), bez krociņām vai citiem redzamiem nelīdzenumiem.
Un ja tomēr ir redzami – noslēp tos zem drēbēm un nekad nevienam nerādi. Pusaudze – tā ir glancēto žurnālu ikona, realitātē – labāk ar silikona krūtīm, lai gan pilnīgi bērna tēls nebūtu. Pat apaļš dibens ir mēreni pieņemams. Bet vēders vai augšstilbi – tas ir tabu. Tā ir kauna sajūta. Tās ir bailes.
Kājas – tikai tievākās. Uz vēdera jābūt “kubiciņiem” – vizuālam gandrīz pilnīga tauku trūkuma pierādījumam, kas ilgstoši bijis vīriešu spēka ideāls.
Ir bijuši laiki, kad nebija kauns būt pieaugušai sievietei un vienlaikus neizskatīties pēc pusaudzes.
Kad bija pieņemami, ka sievietei ir maigs, apaļš vēders un nekāda sprauga starp augšstilbiem. Tādi bija ne tikai Rūbensa laiki, bet arī Sofijas Lorenas un Merilinas Monro laiki.
Ir svarīgi atcerēties, ka laiki mainās, bet dzīve ir tikai viena, un to ir ļoti skumji pavadīt vainas un kauna izjūtās par savu pilnīgi normālo sievietes ķermeni.
— Jūlija Lapina
