ATTIECĪBAS AR MAMMU
Attiecības ar mammu, iespējams, ir viena no sāpīgākajām tēmām sievietēm – uzreiz pēc attiecībām ar vīriešiem. Taču, cik tas arī nešķistu paradoksāli, šīs abas tēmas ir cieši saistītas.
Sieviete, kurai ir problēmas attiecībās ar māti, nespēj izveidot harmonisku ģimeni, jo nepieņemot savu mammu, nosodot viņu, mēs noliedzam sievišķo daļu sevī. Bieži vien meita par katru cenu cenšas nebūt kā viņas māte, bet, ja ieskatāmies ciešāk, viņa arvien vairāk kļūst viņai līdzīga. Meita atkārto mammas dzīves scenārijus, un ar gadiem pat sejas vaibsti, mīmika un balss intonācija kļūst tādi paši. Lūk, tāda ir likteņa ironija.
Sabiedrībā pastāv uzskats, ka mammai bez nosacījumiem jāmīl savi bērni. Mātes mīlestība tiek pielīdzināta dievišķai. Tāpēc mēs idealizējam šo mīlestību. Kad vēlamais nesakrīt ar realitāti, rodas aizvainojums un pretenzijas. Tas liedz mums ieraudzīt, ka mamma, pirmkārt, ir CILVĒKS: sieviete, kas, tāpat kā mēs, vēlas mīlestību un sapratni, kura arī var būt nogurusi, baidīties, šaubīties un izmisumā.
Tikai pārvarot bērnības aizvainojumus, mēs spējam atvērt savu sirdi un izjust līdzjūtību pret šo sievieti... Tādi paši kā mēs paši. Taču, lai to izdarītu, mums vispirms jāpieņem savas jūtas.
Attiecības ar mammu ir attiecības ar ķermeni un materiālo pasauli. Mamma ir tā, kas radīja mūsu ķermeni no sava un kļuva par tiltu šajā pasaulē. Pat tas vien jau ir pelnījis pateicību. Viņa katru dienu veica sievietes darbus: mazgāja, tīrīja, gatavoja, no rītiem modināja mūs, lai vestu uz bērnudārzu. Tas viss notika tik nemanāmi. Un, kad sieviete sūdzas, ka ģimenē neviens nenovērtē viņas darbu – tas bieži vien ir stāsts par attiecībām ar mammu. Un vispirms ir jāpateicas savai mammai un jāpiedod sev, ka nespējām novērtēt viņas darbu, ka neredzējām viņā SIEVIETI.
Un tad attiecības ar mammu, ar citām sievietēm, ar bērniem un ar sevi pašu sāk mainīties brīnumainā veidā. ❤
