Mūsdienās absolūti ikkatram ir nepieciešams atbalsts... It īpaši stiprām un pašpietiekamām sievietēm.
Ļoti bieži stiprums un pašpietiekamība ir tikai veidols un tēls, ko sieviete nes sabiedrībā. Iekšēji viņa ir vāja un sūrst pēc stipra atbalsta pleca.
Jo īstais sievietes spēks slēpjas viņas vājībā un patiesā atzinuma, ka viņa ir vāja...
Lai kļūtu par labu speciālistu, kurš tiešām spēj atbalstīt un saprast, dūlai kā arī labam psihoterapeitam ir jāpārliecinās, ka ir minimizēti visi savu āķi uz kuriem ir iespējams uzrautiem ģimenes konsultāciju laikā.
Šo interviju laikā, pārdomās, atbildot uz jautājumiem, tādā kā universālā pašterapijas laikā būs iespējams arī saprast, kur ir tie lauki ar kuriem būtu nepieciešams strādāt, iet dziļāk, izdzīvot un izslīpēt. Ar mērķi ar saprašanu un lietas skaidru redzējumu spētu atbalstīt sievietes.
Dūla ir ļoti vieda pieredzējusi sieviete, kura ne tikai izlasīja vairākas psiholoģiskas grāmatas, bet arī uz savas ādas ir izdzīvojusi daudz sāpes un attīstīja empātiju un mīlestību pret sievieti. Tikai ar dziļu empātiju un saprašanu dūla spēj pilnvērtīgi iejusties savas aprūpētās sievietes ādā, ieteikt viņai tieši to, ko īstenībā viņas sirds vēlās. Es to salīdzinātu ar tādu kā daļēji maģisko spēju. Lasīt dziļas domas un vēlmes, kuras , iespējams, pati sieviete vēl nav sapratusi.
Atbildes pavisam patiesas, lai gan brīžiem nepatīkamas pašai sev. Bet ne es, nedz kāds cits ir ideāls. Vienmēr ir lauciņš, kur uzlaboties.
-Vai es spēju būt tāda, lai citi mani uzskatītu par uzticamu cilvēku? Kas manī ir tāds, kas veicina citu cilvēku uzticēšanos man? Kas man būtu sevī jāmaina, lai pieaugtu citu uzticēšanās man?
K:- gribās ticēt, ka spēju. Ar savu piemēru un kompetenci pierādot, ka spēju būt profesionāla un manis ieteicamās tehnikas un metodes strādā. Manī ir ļoti daudzpusīga attīstība. Un katru savu pusi noslīpēju līdz perfektumam. Kas ir jūtams un cilvēki tiecas pēc mana viedokļa un kompetences tai sfērā, kura viņiem ir interesanta. Lai vēl vairāk man uzticētos man vajag būt mierīgai, atbildīgai, iedvesmojošai, patiesai un atklātai. Brīvi domājošai!
-Vai es spēju saprotami izklāstīt savas domas, lai saskarsmē otrs cilvēks mani nepārprastu? Kas man sagādā grūtības?
K: - jā, esmu gājusi ilgu ceļu, lai iemācītos runāt skaidri un saprotoši. Drīzāk teiktu, mācījos runāt tādu valodu, kurā runā sarunu biedrs vai kolēģis. Jo cilvēki saprot tikai tādu valodu, kurā runā viņi paši. Tā man pat šķiet savā ziņā ir māksla. Izteikt dažādas lietas tā, lai sarunu biedrs saprastu tieši to, ko Tu vēlies viņam pavēstīt.
-Vai es spēju savu attieksmi pret citiem cilvēkiem balstīt uz emocionālu siltumu, rūpēm, cieņu, ieinteresētību? Kādās dzīves situācijās es to piedzīvoju? Kad man tas ir vieglāk un kad grūtāk?
K: - tikai tā es arī dzīvoju. Tiklīdz es sajūtu , ka cilvēki ir atvērušies atraisījušies, atvēra savu sirdi un nebaidās paust savas emocijas, mana attieksme pret viņiem arī mainās. Man ir tieksme rūpēties par cilvēkiem, rūpēties ļoti. Ir jāattiecas pret citiem (itin ikkatru ) tā, kā pret sevi. Negradēt un nedalīt cilvēkus pēc viņu ienākuma līmeņa, izskata, statusa, titula vai kā cita. Pret ikkatru cilvēku jāizturas vienādi, lai kas viņš būtu. Man ir grūtāk, kad cilvēku pārdzīvojumi ir līdzīgi maniem pārdzīvotiem. Pat ja esmu izārstējusi, vienalga saprotu, ko cilvēks pārdzīvo un jau ar vēso prātu un racionāli saprotu, kas būs un kas jāpasaka un kā ir jārīīojās. Iespējams, kad labāk paklusēt vai pat aiziet... brīžiem. Jo citreiz, citiem pat labāk ir pabūt nedaudz monādā, klusumā, vēlams dabā, lai saprastu lietas.
- Vai es spēju būt pietiekami drosmīga, lai atšķirtos no citiem – domātu un darītu ko citādāk nekā vairums cilvēku? Kad un kā tas izpaužas?
K: - Tikai pēdējos pāris gados, es beidzot esmu atzinusi, ka ļoti atšķiros no citiem. Ļoti! No sākuma esmu ļoti baidījusies no šī atzinuma. Neticēju. Bērnībā mani noniecināja vecāki, ikkatru dienu atgādinot to, ka "esmu nekas un sauc mani nekā..." ar šādu domu arī dzīvoju. Taču kaut kas dziļi sirdī tomer neticēja šim... bet toties uzskatīju sevi par kaut kādu defektīvu. Bet tikai tagad esmu sapratusi, ka šis nav defekts, bet gan efekts. Šī ir mana unikalitāte! Šī ir mana raksturiezīme, kuru jāpiekopj, jāaudzina, jāiedvesmo un jāiedvesmojās pašai no sevis. Es spēju rast kontaktu praktiski ar jebkuru. Jo grūtāks keiss, jo interesantām man. Jā esmu ļoti daudzpusīga. Ļoti. Nu un? Kas tur tāds? Man patīk daudz un dažādas lietas. Ļoti dažādi cilvēki un ļoti dažādas enerģijas. Esmu taustījusi daudz, lai saprastu, kas tad īsti ir mans. Un tikai tagad esmu sapratusi, ka mans ir mans. Ar kuru jūtos droši, pasargāti, sievišķīgi, nevainīgi, brīvi un pārliecinoši. Pārliecinoši par savu spēku un enerģētiku. Jūtos unikāla un neatkārtojama. Sapratu to, ka šo sajūtu man dod tieši vīrieši, kas mani aplido. Jūsminās par mani. Kopj mani, palīdz un lolo. Lolo un sajūsminās par to, kāda es esmu, īsta! Esmu drosmīga , lai atšķirtos un parādīt šai pasaulei savu unikalitāti!
Un šie vīrieši mani izārstēja pēc diezgan interesantas šķiršanās pēc 10 gadiem ilgas laulības dzīves. Ar kalniem un lejām. Viņi ļoti uzmanīgi, cienpilni un dāsni deva man pārliecību, ka esmu vienreizēja.Kam es jau sev nebiju ticējusi.
šis bija 2,5 gadus ilgs ceļš. Un šie 2,5. gadi bija tā vēŗti!
-Vai es spēju justies pietiekami pārliecināta par sevi, lai ļautu otram cilvēkam būt citādam, atšķirīgam no manis? Kad un kā tas izpaužas?
K: - es pat iedrošinu cilvēku justies citādākam. Jo atšķirīgāk, jo labāk! Pavisam, citreiz antipodā! Es meklēju cilvēkus, kuros ir iezīmes, kuras man vispār nekādīgi nepiemīt. Tādējādi es mācos. Arī attīstu savas jaunās puses. Pilnveidojos. Paplašinu redzeslauku. Man ļoti patīk pašpietiekami cilvēki. Kuros mīt brīva dvēsele, vispieņemama, skaista, starojoša un skaista. Būdama tādu cilvēku sabiedrībā pati uzņemu viņu vibrācijas un izjūtu to kaifu atrodoties kopā ar viņiem. Tāpēc, uzskatu, ka tā ir vislielākā bauda, būt kopā ar kādu, kam iekšā ir starojoša dvēsele, kuru var redzēt pat no attāluma.
-Vai spēju sev atļaut pilnībā ieslīgt cita cilvēka jūtu pasaulē un izjust līdzīgus pārdzīvojumus? Kas mani tajā biedē? Vai reizēm to nedaru par daudz?
K: - es to daru jau neapzinoties to, ko daru… Tas notiek pats no sevis... Cilvēki atveras kopā ar mani. Brīžiem, šķiet pēc tam mazliek nokauninās ( runājot par vīriešiem...) Bet tas nekas. Ļoti jūtu līdzi pārdzīvojumiem. Drīzāk mans jauns izaicinājums būtu iemācīties atslēgt šo funkciju un ieslēgt kad ir nepieciešams. Jauns izaicinājums ir iemācīties dzīvot priekš sevis! Izjust savas emocijas un jūtas, nevis pārtvert otrā cilvēka. Viennozīmīgi daru to par daudz. Bez robežām un kodola! Man ir savs kodols, kuru saglabāju. Es Esmu Es! Un blakus cilvēks ir blakus-cilvēks! Galvenais, kas man būtu jāiemācās ir saglabāt savu Es! Palīdz meditācijas, mācība no Skolotājiem. Dzīve pilna ar grābekļiem. Nekas, ir jāiet, vien jāskatās skaidrāk ar sirdi. Būs kļūdas, nekas, viņas būs, tā ir norma. Jāiemīl savas kļūdas. Kas bija, tas bija. Nav svarīgi, kas ir bijis. Tā visa ir pagātne. Aizveram šo grāmatu un tikai skatāmies uz priekšu! Tikai nākotnē! Pagātnes projekcija ir izdzisusi. Viņas nav un nebūs! Dzīves vektors spīd taisni uz priekšu!
-Vai spēju pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, arī tad, ja viņa domas vai rīcība nav man saprotamas un ir atšķirīgas no mana priekšstata? Vai man izdosies viņam to parādīt? Kad man tas varētu neizdoties?
K:- esmu iemācījusies pieņemt otru cilvēku pilnībā! Ilgi gāju līdz tam! Bet tagad par nodevība un apmāns un liekulību pieņemu, bez izbrīna. Tāda ir dzīve. Nekas.visi esam dazādi. Tāpēc arī ir interesanti dzīvot. Tikai ar pieņemšanu mēs varat kļūt laimīgāki!
-Vai es spēju attiecībās ar citiem būt pietiekami smalkjūtīga, lai mana uzvedība netiktu uztverta kā apdraudējums?
K: - Noteikti jā! Pat pārāk. Jābūt mazāk emocionālai un smalkjūtīgai. Kas par daudz, tas par skārbu.
-Kāds es esmu kā klausītājs? Un kāds runātājs es esmu?
K:- mācos būt labs klausītājs… Bieži nedzirdu, ko man saka. Itkā dzinu uzpriekšu, ko stāstītājs grib man pavēstīt. Visbiežāk tā arī ir, bet tā ir necieņa, ja es paātrinu tā sarunu. Katram savs ritms un runa! Translēt man sanāk dauz.. Jūtu, ka trauks ir pilns! Man jāmācās turēt mēli aiz zobiem. Tādējādi saglabājot enerģīju , kā arī klausoties, ko tieši man saka!
Ir jāpārstāj klausīties svešus cilvēkus un svešus padomus caur citu prizmu. Tikai es pati varu droši saprast un sajust, ko īstenībā es vēlos un kas ir mans! Tikai es pati, tikai un vienīgi es būvēju savu dzīvi un laimi! Nevienu vairs NEKAD neklausos, tikai savu partneri ar kuru man ir tandēms un vienādas vektors.
-Kādu es sevi redzu konsultanta lomā? Kas ir manas priekšrocības? Kādi pašlaik ir mani trūkumi? Ko es gribu iemācīties saistībā ar šo?
K:- Es esmu labs konsultants. Ļoti mīlu cilvēkus un patiesi vēlu tiem laimi. Tas ir primārais. Par cik man ir ļoti plašs sabiedrības loks ar kuru komunicēju. Daudz sirds stāstu esmu noklausījusies. Esmu daudz izjutusi uz savas ādas. Esmu pabijusi regresā. Redzēju. Sapratu daudz, kāpēc man tik daudz bija pārdzīvojumi un kāpēc viņi man ir bijuši... tas viss nav tāpat vien. Esmu ļoti labs motivators. Ļoti. Taču problēma ir tā, ka es skrienu pakaļ cilvēkiem mēģinot tos “izārstēt” palīdzēt… “Pričiņitj Dobro”… kad viņi tam nav gatavi. Turklāt daru to par velti… Tie, kuriem tiešām būs nepieciešama mana palīdzība paši mani atradīs un samaksās man savu labu pateicību.
Problēma – mana translācija… un vēlme ar varu palīzēt! Savas domas ir jāpiefiksē, vēlams blogā, vēltulē memuāros... Nevis cilvēkam ausīs, tam , kurš vēl nav gatavs šo uzņemt. Tā ir vardarbība! Tu saproti to?! Karīn, tu nodarbojies ar vardarbību Tikai ja jautā. pat tad, pārjautā, vai tiešām Tu vēlies dzirdēt? Tā informācija, kuru Tu saņemsi varētu būt nepatīkama un skarba… Bet toties patiesa. un itin ne priekš visiem.
